Vairāk ziņasUz sākumu

Marks Zahodins par Skonto izveidošanu un ceļu līdz panākumiem

Ziņu ievietoja: 12. decembris 2012, 23:12

            Šajās dienās savu dzimšanas dienu svin Skonto FC pirmais galvenais treneris Marks Zahodins.  Pagājušā gadsimta 56. gadā dzimušais Marks šogad svin savu 56. dzimšanas dienu. Kādu laiku šo vārdu publiski neesam dzirdējuši un pilnīgi iespējams, ka jaunā futbolistu paaudze par Marku Zahodinu neko nezina. Bet šis treneris un futbola entuziasts ir paveicis daudz Latvijas futbola labā un viņu, kā arī viņa paveiktos darbus, mēs nedrīkstam aizmirst. Marks ir viens no cilvēkiem, kas ir licis pamatakmeni Latvijas Futbola flagmanim – Skonto FC, kā arī palīdzējis attīstīties spēlētājiem, kas, pārstāvot Latvijas izlasi, iekļuva Eiro 2004 finālturnīrā. Skonto nav vienīgais klubs, ar kuru saistās Marka vārds pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. Viņš kā galvenais treneris līdz Latvijas Kausam aizveda FC RAF Jelgava, kā arī bijis aktīvākais speciālists darbā pie FK Ventspils izveidošanas. Bet viņa, Marka Zahodina, personība visvairāk asociēsies tieši ar Skonto un šis fakts Marku padara īpaši lepnu. Tieši viņa vadībā šī komanda sāka savu ceļu pretī neskaitāmajiem panākumiem.

Labdien! Kā sākās Jūsu saikne ar futbolu un kā attīstījās Jūsu, kā spēlētāja un vēlāk jau trenera karjera?

            - Es mācījos Rīgas 38. vidusskolā, kas gatavoja bērnus Rīgas futbola skolai. Man bija paveicies, jo mācījos kopā ar cilvēkiem, kas bija talantīgi un vēlāk daudz ko sasniedza. Manā klasē bija Vladimirs Žuks un Oļegs Antiļskis, bet mūsu komandas kapteinis bija vienu gadu jaunākais Genādijs Šitiks. Mums visiem paraugs bija skolas biedrs Vladimirs Lukins, kurš bija vienīgais Latvijas pārstāvis PSRS jaunatnes izlasēs. Vēlāk gan es aizgāju no Rīgas futbola skolas, jo esmu dzimis 1956. gada decembrī, bet pārējie komandas biedri 1957. gadā, tādēļ oficiālajos turnīros nevarēju kopā ar viņiem spēlēt. Tad tā man bija liela traģēdija. Bet mēs visi tikāmies Latvijas skolēnu izlasē, kur galvenais treneris bija Laimonis Veinbergs un visā PSRS ļoti cienītais Harijs Āboltiņš. Pārgāju uz konkurējošo „Daugavas” meistarkomandas sagatavošanas grupu ar nosaukumu „Elektrons”, līdz nonācu pie Vadima Ulberga, ar kuru mums izveidojās labs kontakts. 1975. gadā viņš man palīdzēja nokļūt pie Jāņa Giļa, kas trenēja Jūrmalas „Lielupe”, kura tad bija trešajā vietā čempionātā un bija ieguvusi Latvijas Kausu. Es ziemā trenējos ar viņiem, taču sanāca tā, ka sezonu es aizvadīju citā komandā. Nākamajā gadā Jānis Gilis kļuva par „Daugavas” meistarkomandas treneri. Iespējams, ja es būtu sezonu nospēlējis pie viņa, man būtu paveicies un es nokļūtu ”Daugavā”, bet to mēs nekad neuzzināsim.

            Paralēli es mācījos Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūtā (tagad – Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija). Arī tur man bija lieliski studiju biedri. Vienā solā sēdēju ar Juriju Andrejevu (bijušais Latvijas izlases un Skonto FC treneris), mūsu grupā vēl studēja Valērijs Jaškins (tagadējais Latvijas Handbola federācijas ģenerālsekretārs) un Olimpisko spēļu medaļnieks Juris Silovs. Ļoti draudzīgas attiecības bija arī ar paralēlās grupas studentiem – Jāni Mežecki (tagadējais Latvijas Futbola federācijas ģenerālsekretārs) un Māri Baldonieku (tagadējais Latvijas Hokeja federācijas ģenerālsekretārs). Šie cilvēki ir ierakstījuši savus vārdus Latvijas sporta vēsturē un man ir prieks, ka man bija iespēja ar viņiem kopā mācīties.

            Jau desmitajā klasē es sāku piestrādāt par treneri. Tas man bija asinīs un zināju, ka gribu kļūt par profesionālas komandas galveno treneri. Iesākumā trenēju vienu skolas komandu, kas kļuva par sava rajona čempioniem un izcīnīja otro vietu Rīgā. Īpašu uzmanību pievērsu priekšmetiem, kas, manuprāt, nākotnē palīdzētu kļūt par labu treneri. Tie bija: psiholoģija, pedagoģija un kā ļoti liels, bet arī grūts atklājums man – vingrošana, ko pasniedza profesors Ūldis Svinks. Kopumā mācības bija grūtas, bet tas turēja mūs augstā līmenī. Pēc institūta beigšanas bija jādodas uz armiju.

            Mans pirmais nopietnais darbs kā trenerim bija Olimpisko rezervju bērnu – jaunatnes futbola skola „Daugava”, kur es strādāju kopā ar Vladimiru Beļājevu. Vēlāk tika atvērta klase 1969. gadā dzimušajiem un es kļuvu par šīs komandas galveno treneri. Ar šo komandu mēs kļuvām par Latvijas čempioniem, finālā apspēlējot mana kursabiedra Jāņa Mežecka RFS komandu ar rezultātu 2:1. Pretinieku komandas sastāvā sevi spilgti pieteica Mihails Zemļinskis, Aleksandrs Dibrivnijs un Igors Troickis, kuri pēc tam manā vadībā Forums – Skonto un Skonto FC sastāvā 1991. un 1992. gadā izcīnīja divus Latvijas čempiona titulus, kā arī ieguva Latvijas Kausu. Bet manā komandā ļoti meistarīgi spēlēja: kapteinis – Romāns Abzinovs (spēlējis pie manis Latvijas studentu izlasē un FC RAF (Jelgava)), Jurijs Hudjakovs (spēlējis pie manis Latvijas studentu izlasē, „Pārdaugavā”, Daugava – LVFKI un FK Ventspils, tagadējais Šitika FS treneris) un Jevgēnijs Gorjačilovs (spēlējis pie manis Daugava – LVFKI, Forums – Skonto, ar kuru 1991. gadā kļuva par rezultatīvāko spēlētāju (26 spēlēs 26 vārti) un PSRS Minifutbola izlases dalībnieks).

1991. gada komanda FK Forums/Skonto ar Marku Zahodinu priekšgalā - Latvijas čempioni futbolā!

Kam un kā radās ideja par FC Skonto izveidi?

            - Skonto FC stāsts sākās jau 1988. gadā. Es biju iecelts par Latvijas studentu izlases galveno treneri, un mēs piedalījāmies PSRS universiādē. Pirmo reizi tika sapulcināta studentu izlase un mēs devāmies uz Lietuvu. Jau pirmajā spēlē mums bija jāsacenšas ar toreizējiem Pasaules Universtiādes čempioniem – Lietuvas izlasi (FK Žalgiris 1987. gadā Dienvidslāvijā, pārstāvot PSRS izlasi, finālā ar 5:0 pieveica Dienvidkoreju). Mēs 0:2 (0:0) zaudējām, bet cīnījāmies godam, jo šī komanda bija no PSRS augstākās līgas. Turpinājumā mēs apspēlējām Baltkrievijas izlasi ar rezultātu 1:0 un Igaunijas izlasi 3:0. Lielu ieguldījumu izlasei deva mans palīgs – treneris un pasniedzējs Anatolijs Ponomarjovs, viņš bija arī liels mans draugs LVFKI laikos. Vēlāk Anatolijs ļoti ražīgi strādāja Latvijas Futbola federācijā. Pirmais komandas kapteinis bija Andrejs Baharevs, viņš bija ne tikai lielisks futbolists, bet arī komandas dvēsele. Turnīrā tika izpildīts dotais uzdevums, un visa delegācija bija apmierināta ar paveikto, kas arī noveda pie loģiska turpinājuma – šo komandu vajag saglabāt šādā sastāvā! Latvijas sporta komiteja (toreiz – Goskomsport) ar valsts treneri Jāni Mežecki priekšgalā, Latvijas Futbola federācija (Treneru padomes priekšsēdētājs Jānis Skredelis), „BA Sporta Biedrība Daugava” (CP priekšsēdētāja vietnieks Andris Gaže, RPP priekšsēdētājs Vilnis Kļaviņš) un Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūts (rektors Uldis Gravītis) mums deva atļauju, izveidot pastāvīgu Latvijas studentu izlasi ar mērķi sagatavot spēlētājus Latvijas meistarkomandām, kuras piedalītos PSRS čempionātos. Spēlētāji jau bija pārauguši jaunatnes izlases, bet vēl nebija gatavi spēlēt meistarkomandās. 1989. gadā šai komandai piešķīra vietu Latvijas „A” klases čempionātā. Šī komanda un vieta Latvijas Augstākajā līgā oficiāli piederēja Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūtam un „BA Sporta Biedrības Daugava” padomēm.

Konkurence čempionātā bija ļoti liela. – labi spēlēja : Elektrons, VEF, Daugavpils Ķīmiķis, Torpedo, Celtnieks, Enerģija, Jūrnieks un citi.. Fizkultūras Institūts mums deva bāzes vietu kur trenēties, „Daugava” piešķīra apģērbu, bet reālas naudas nebija. Tajā laikā sākā attīstīties Kooperatīva Firma „Pārdaugava” (Prezidents Vladimirs Leskovs), kura kļuva par mūsu pirmo sponsoru. Komandas priekšnieks bija futbola aprindās pazīstams cilvēks – Valērijs Ščerbakovs. Vēlāk Leskovs, labu gribēdams, vēlējās šo komandu apvienot ar Jāņa Giļa komandu (1970. gadā dzimušie futbolisti), bet es šim solim negribēju piekrist un vēlējos saglabāt savu komandu tādu, kāda tā bija. Mums komandā bija laba atmosfēra un jaunie spēlētāji paši nāca pie mums spēlēt. Uzreiz, pēc sporta skolas beigšanas, es pie sevis uzaicināju tajā brīdī septiņpadsmitgadīgos, Oļegu Blagonadeždinu un Alekseju Semjonovu. Ļoti labi bija tas, ka jau pašā sākumā bija lielisks un izglītots kolektīvs, kura priekšgalā bija Andrejs Baharevs, Mihails Zemļinskis, Einārs Gņedojs, Ivars Zvirbulis, Jānis Antoņēvičs, Artūrs Šketovs, Jevgēņijs Gorjačilovs, Aleksandrs Jeļisējevu, Aleksandrs Stradiņš, Aleksandrs Dibrivnijs,Vitālijs Astafjevs, Igors Stepanovs - vec. un citi, lai viņi man piedod par uzvārdu nepieminēšanu. 1990. gadā mēs startējām ar nosaukumu „Daugava ‑ LVFKI Rīga”. Piedalījāmies eksperimentālajā Baltijas čempionātā, kurā startēja 16 komandas (8 komandas no Lietuvas, 6 komandas no Latvijas un pa vienai no Igaunijas un Krievijas). Tā bija lieliska skola. Un šajā gadā mēs vinnējām Latvijas Kausu (finālā pret „FK Apgaismes Tehnika” (iepriekš „Enerģija) pamatlaiks 0:0, 4:2(11m.s.s.)). Tajā sezonā es sev izvirzīju uzdevumu – jaunajiem spēlētājiem jādod maksimālā futbola pieredze. Tādēļ manā komandā spēlēja arī pieredzējuši un populāri futbolisti: PSRS sporta meistars Aleksandrs Kaņiščevs (spēlējis „Daugavas” meistarkomandā), PSRS sporta meistars Vladimirs Pačko (spēlējis „Daugavas meistarkomandā”), Aldis Hščanovičs (spēlējis „Liepājas Zvejnieka” meistarkomandā). Gatavojoties Universiādei, mēs piedalījāmies Rīgas Kausā, ko arī pārliecinoši uzvarējām.

            Es domāju, kā lai stimulē spēlētājus, kas tajā laikā bija studenti un nesaņēma lielas stipendijas. Apmēram pusgadu mēs strādājām pie tā, lai varētu doties uz ārzemēm, kas tajā laikā nebija viegls uzdevums. Pirmajos pastāvēšanas gados mums daudz palīdzēja Rīgas sporta komitejas priekšsēdētājs Pēteris Sluka un viņš kopā ar mums – Latvijas studentu izlasi (atceramies, ka bija vēl Padomju laiki) devāmies uz ASV. Tur mēs aizvadījām 6 paraugspēles Oklahomā (Tulsa City) un Teksasā (Dallasa) ar pusprofesionālajām un universitātes komandām un nospēlējām 2-2-2. Bija ļoti patīkami, kad uz spēlēm atnāca vietējie latvieši. Es daudz apspriedos ar šiem cilvēkiem un devos pat ciemos pie vienas no šīm ģimenēm uz pusdienām. Viņi bija pārsteigi un man jautāja, kā tas nākas, ka es neesmu latvietis, bet latviski runāju. Tā nu es paskaidroju, ka man dzīvē ir veicies un esmu uzaudzis Ūnijas ielā, kur tajā laikā apkārt bija daudz latviešu. Kopā ar Vladimiru Žuku gājām puslatviešu bērnudārzā un mans bērnības draugs bija Egons Maisaks (Latvijas teātra un kino aktieris), no kura es ļoti daudz mācījos latviešu valodu. Arī manās komandās vienmēr ir bijuši latviešu puiši.

            Pienāca 1991. gada ziema un mēs kā sagatavošanos čempionātam izmantojām minifutbola čempionātu, kļūstot par valsts čempioniem. Vēlāk Kišiņevā (Moldovā) tika rīkots arī pirmais PSRS čempionāts minifutbolā un mēs tur devāmies kā Latvijas PSR čempioni. Mums bija jauna komanda, vienīgais pieredzējušais spēlētājs bija Vladimirs Pačko (tagad FC Jūrmalas galvenais treneris). Šajā minifutbola čempionātā mēs nospēlējām lieliski. Mēs izcīnījām 4. vietu, kas radīja lielu ažiotāžu. Par labāko čempionāta vārtsargu vienbalsīgi tika atdzīts Jurijs Trofimovs. Zemļinskim gribēja piešķirt „ Labākais Aizsargs” balvu, taču mums nevarēja dot divas balvas, jo palikām ceturtie un mūsu komanda bija jauna. Čempionātā uzvarēja Maskavas „KCM-24”. Kopā ar komandas vadību, labi darbojās „veiksmes” ārsts Oļegs Samoiļenko. Nevaru nepieminēt LFF pārstāvi mūsu delegācijā Valdemāru Braunu, kurš bija komandas „klimata direktors”. Vēlāk tika izveidota PSRS minifutbola izlase, kurā spēlēt uzaicināja Mihailu Zemļinski, Jevgēņiju Gorjačilovu un Juriju Trofimovu. PSRS Minifutbola asociācijas prezidents un galvenajs treneris bija Semjon Andrejev (aizrautīgs minifutbola entuziasts un komandas dvēsele). Viņš mani  iecēla par PSRS izlases treneru selekcionāru. Starp citu Andrejev vēl tagad ir šajā pašā amatā, protams, vairāk ne PSRS, bet gan Krievijas. Tas bija pirmais un pēdējais PSRS minifutbola čempionāts. Zemļinski pēc čempionāta centās pārvilināt uz vienu no Krievijas superklubiem, kā arī vēlējās viņam piešķirt Krievijas pilsonību. Mēs visi, iespējams, varējām palikt Maskavā, bet mums to nevajadzēja. Mēs gājām uz barikādēm (arī mana mamma ar termosu un sviestmaizēm). Tas bija sarežģīts laiks visiem, bet mēs bijām Latvijas patrioti.

            Pēc čempionāta atgriezāmies Latvijā, un par mūsu sponsoru kļuva „Forums”, tādēļ komandas nosaukums no „Daugava – LVFKI”, pēc vienošanās ar Juriju Simoņenkovu, tika nomainīts uz „Forums”(Rīga). Vasarā kluba darbībā aktīvāk iesaistījās Guntis Indriksons, kurš tolaik bija Simoņenko biznesa partneris, un komandas nosaukums kļuva par „Forums-Skonto”. Tas bija pirmais čempionāts pēc neatkarības atjaunošanas. Divdesmit komandu konkurencē mēs („Forums-Skonto”) pārliecinoši uzvarējām un kļuvām par pirmajiem Latvijas čempioniem, atstājot aiz muguras Jāņa Giļa vadīto „Pārdaugavu”. Komandā nebija mainījies spēlētāju kodols, bet interesanti ir tas, ka laukumā bija pieredzējuši spēlētāji, no kuriem bija jāmācās pārējiem tieši spēles gaitā. Tie bija PSRS Sporta Meistari: Aleksandrs Kulakovs, Vladimirs Pačko, Armands Zeiberliņš un mērķtiecīgais centra uzbrucējs Aleksejs Šarando. Pēc sezonas beigām 1991. gada 21. novembrī Guntis Indriksons atklāja futbola klubu Skonto un komanda turpmāk startēja ar nosaukumu FC Skonto.

Ar Skonto tika izcīnīti divi valsts čempiontituli un Latvijas Kauss, veiksmīgi aizvadīta debija Eirokausos, kādēļ pēc 1992. gada atstāji komandu un ar ko nodarbojies tālāk?

            - Tam nav viens konkrēts iemesls un tagad vēl nav pienācis laiks par to runāt. Jāpiebilst, ka mēs abi ar Gunti Indriksonu esam autoritāri cilvēki un mums ir grūti kādam pakļauties. Bet ir viena lieta, par kuru es un mana mamma viņam mūžam būsim pateicīgi. Reiz sanāca tā, ka es paliku Izraēlā un mamma aizlidoja uz Latviju. Tur viņu skāra pēkšņas veselības problēmas un viņa bija spiesta ilgāku laiku pavadīt slimnīcā. Rēķini bija iespaidīgi, un tā kā tas notika pēkšņi, tad tādas naudas uz to brīdi nebija. Viņa nolēma piezvanīt Guntim Indriksonam, kurš personīgi viņai nebija pazīstams, lai lūgtu palīdzību, bet izdevās sazvanīt viņa sievu Vitu. Tika noskaidrots, ka Guntis bija devies uz Angliju, bet, neskatoties uz to, viņš operatīvi visu nokārtoja un jau pēc stundas Gaiļezera slimnīcā ieradās Skonto darbinieks, kas atveda visu nepieciešamo naudu. Mana mamma viņam par šo ir pateicīga līdz pat šai pašai dienai.

            Vēsturisks ir fakts, ka Skonto 1992. gadā uzvarēja gan Latvijas Čempionātā (viennozīmīgi unikāls ar to, ka, piedalījās visas 3 meistarkomandas – „Daugava”,” Zvejnieks” un „RAF”, otrkārt, tika izspēlēts superfināls), gan Latvijas Kausā un Latvijas minifutbola čempionātā, kā arī pirmo reizi Latvijas futbola vēsturē pārstāvēja valsti starptautiskajā arēnā. UEFA Čempionu Līgā 1992./1993. g. četrās spēlēs tika izcīnīti 5 punkti (pēc tagadējās sistēmas 7).

            Man prieks, ka es atstāju tādu kolektīvu, kurā, kardināli neko nemainot, arī ar jauno treneri varēja uzvarēt 12 Latvijas čempionātos pēc kārtas. Jāpiemin, ka ar laiku galvenajai komandai lielu pienesumu deva manis izveidotais Skonto 2, no kuras jau tad pie manis galvenajā Skonto komandā trenējās: Aleksandrs Koļinko, Imants Bleidelis un Igors Stepanovs jaunākais. Liels paldies Skonto 2 vecākajam trenerim Andrejam Karpovam. Tikpat esmu pateicīgs manam palīgam Vladimiram Beļajevam. Gadu iepriekš es biju uzaicinājis arī komandas priekšnieku (tehniskais direktors) Genādiju Karavajevu un fiziskās sagatavošanas treneri un masieri Kārli Iviņu. Tajā sezonā es pats daudz iemācījos no diviem praktizējošajiem ārstiem komandā - Igora Zamullo (tagad ķirurgs Paula Stradiņa klīniskā universitātes slimnicā) un Āri Aivaru, kuru kā lielu profesionāli es iepazinu „Rīgas Celtnieka” laikos (70. - 80. gados PSRS Handbola augstākajā līgā). Viņš tikko bija atgriezies no ASV, kur stažējās NBA klubā Los Angeles Lakers, un es viņu pierunāju man pievienoties.

            Nākamo gadu es iesāku pie RAF stūres un jau pirmajā spēlē bija jāspēlē pret Skonto. Tas bija liels izaicinājums spēlēt pret saviem audzēkņiem. Spēle bija līdzīga, taču nevieksmīga 11m.s.s. izpilde mums liedza iespēju cīnīties par uzvaru un nācās piekāpties. Pēc spēles nebiju savā ādā... jutos izsists no sliedēm, taču mani nomierināja tieši spēlētāji no Skonto. Vēlāk mēs pret Skonto tikāmies Latvijas Kausa pusfināla divās spēles (2:0 un 0:1), kas bija fināla cienīgi dueļi. Šo cīņu gan es uzvarēju un RAF nokļuva finālā, kurā gaidīja jau krietni vājāks pretinieks FK Pārdaugava, kuru komanda pieveica jau bez manis.

Tad liktenis Jūs aizveda uz Izraēlu...

            - Jā, deviņdesmito gadu vidū es mutiski biju uzaicināts kļūt par galveno treneri 1. līgas klubam „Hapoel” (Kfar-Saba) ar uzdevumu tikt uz Izraēlas Premjerlīgu. Interesanti, ka uz to pašu klubu 1998. gadā mēs atnācām kopā ar Mihailu Zemļinski (es viņu pārstāvēju kā menedžeris). Viņš ļoti labi spēlēja libero pozīcījā, un rezultātā „Hapoel” pirmo reizi iekļuva Premjerlīgas pirmajā sešiniekā (pirms tam augstākais sasniegums bija 9. vieta). Kad es atbraucu uz Izraēlu, uzzināju, ka klubs tiek pārdots un tādēļ sākotnēji strādāju „Hapoel Raanana” par perspektīvāko jauniešu treneri. Tad nopietnu slimību atklāja manai mammai un es biju spiests doties atpakaļ uz Latviju. 1996. gadā mēs ar Gunti Indriksonu sākām ļoti nopietni strādāt pie profesionāla kluba izveidošanas Ventspilī. Šo projektu iesāku es ar Gunti Indriksonu (LFF prezidents no 1996. gada), taču beigās pabeidzām ar Jāni Mežecki, kurš jau tad bija LFF ģenerālsekretārs. Tā no nulles es personīgi un ar Gunta Indriksona koreģēšanu, tika izveidota FK Ventspils sistēma un nākotnes attīstības plāns. Guntis Indriksons, redzot šo plānu, smejoties noteica – šo mašīnu mums pēc tam vairs neapstādināt! Nevajag tik pārprast, Indriksons bija priecīgs, ka tika radīts klubs, kas konkurēs ar Skonto, jo tas tikai palīdzētu attīstīties. Klubā es biju ģenerālmenedžeris, treneris un konsultants. Visi ieinteresētie piekrita, ka kluba infrastruktūras un attīstības plāns ir grandiozs. Mēs ieguvām vietu Virslīgā un kopā ar  FK Ventspils prezidentu Oļegu Stepānovu, viceprezidentu Nikolaju Baštovoju un direktoru Mihailu Kopču sākām nopietni strādāt. Galvenā trenera amatā pēc manas un Jāņa Mežecka rekomendācijām tika iecelts bijušais Baltkrievijas nacionālās izlases galvenais treneris un leģendārais PSRS izlases un Dinamo (Minska) futbolists Sergejs Borovskis. Uz Ventspili es atvedu pavisam 13 cilvēkus, no kuriem 10 bija futbolisti. Šie futbolisti man bija labi pazīstami un augsta līmeņa spēlētāji, piemēram, no Igaunijas tika uzaicināts Artūrs Šketovs un no Somijas - Jurijs Hudjakovs. Varu piebilst, ka man bija ideja pārkvalificēt bijušo futbolistu Aleksandru Jurovski par masieri, kurš pēc tam varētu strādāt Skonto un Latvijas nacionālajā izlasē. Klubs ar laiku no šī sagatavotā plāna novirzījās, bet es atkal devos uz Izraēlu, lai varētu nodrošināt labāku ārstēšanos savai mammai.

Vai sekojat līdzi Skonto un Latvijas futbolam kopumā?

            - Jā, es ļoti daudz sekoju, varētu pat teikt, ka dzīvoju Latvijas informācijas pasaulē, jo pat ziņas par Izraēlu es lasu Latvijas medijos. Mana diena sākas ar jaunumu lasīšanu Delfos, pēc tam LFF saitā un tālāk Artūra Vaidera saitā Parsportu.lv un Sportacentrs.com. Sportacentra tiešraidēs esmu noskatījies visas spēles, kuras tiek rādītas internetā un tās pāris spēles, ko pārraida LTV man draugi atsūta video ierakstā. Arī visas Latvijas izlases spēles ir manā arhīvā. Ir lietas, kas man čempionātā patīk, taču ir lietas, ko es nesaprotu. Viena no tām ir ārzemju treneru pieaicināšana. Kādēļ Latvijā vadošie klubi tik bieži aicina ārzemju trenerus, ar kuriem tik un tā netiek sasniegti lieli panākumi, ja vienīgi tiek iztērētas lielas naudas summas algām? Piemēri nav tālu jāmeklē – Liepājā, Ventspilī un Skonto ir bijušas šādas situācijas. Nevajag taču ārzemju treneri, lai ieņemtu trešo vietu no trīs komandām (pārējās komandas uzskatāmas par krietni vājākām), tagad gan jārēķinās jau ar četriem klubiem. Izraēlā pie darba netiek laisti citu valstu treneri. Šeit ir sešas pieaugušo līgas, no kurām divas ir profesionālas, bet nevienā no šīm līgām nestrādā ārzemju treneri.

            Pēdējos gados prieks skatīties kā attīstās FS Metta/LU. Šī pusprofesionālā komanda ar savu centību bija pelnījusi palikšanu Virslīgā. No attāluma šim klubam ir viegli sekot, jo vienmēr ir operatīva un interesanta informācija. Šī kluba degsmi es saskatīju jau tad, kad viņi spēlēja 1. līgā. Tāpat man patīk kā strādā FK Jelgava. Es agrāk tur strādāju ar RAF un man ir interesanti sekot kas tagad tur notiek.

            Runājot par Latvijas izlasi, man bija milzīgs saviļņojums, kad komanda iekļuva Eiro 2004. Īpašs prieks, ka tur bija liela daļa mani bijušie spēlētāji. Otrs šāds brīdis bija, kad Latvija pieveica Izraēlu kvalifikācijas spēlē (2009. gadā ar rezultātu 1-0 izbraukumā) un sevi kā īsts kapteinis pieteica Kaspars Gorkšs. Ja kāds domā, ka latvieši ir mīkstie, tad ļoti šaubās. Šādu kapteini savā komandā varētu vēlēties jebkurš treneris. Šis zaudējums Izraēlā izraisīja lielu ažiotāžu un tika daudzas lietas mainītas, lai uzlabotu situāciju.

            Nepatīkamas emocijas izsauca Artjoma Rudņeva izteicieni. Ja es vadītu valstsvienību, viņš tiktu no tās izslēgts, jo šāda ņirgāšanās par valsti nav pieļaujama. Viņa vēlme Polijā, lai uz muguras raksta „Rudņev” nevis „Rudņevs” ir nesaprotama, jo, ja tu esi Latvijas pilsonis un tev pasē ir rakstīts Rudņevs, tad tu valstij esi Rudņevs. Ir jāmīl valsts, kurā tu esi dzimis un kuru tu pārstāvi. Viņa izteiciens par latviešu valodas nevajadzēšanu mani vienkārši satrieca... Vienalga cik vārtus viņš ir guvis Polijā vai Vācijā, viņš izlasē nav jāņem, kamēr viņš nemainīs savu attieksmi pret Latviju. Ceru, ka viņš mainīsies uz labo pusi, jo kā futbolists viņš ir lielisks un gan jau ir arī labs cilvēks.

Vai no malas ir izskaidrojams tas, kādēļ Virslīgas apmeklējums ir tik pieticīgs?

            - Man ir viens jautājums - kas ir izdarīts, lai cilvēki nāktu uz stadioniem? Nevarētu būt tā, ka Latvijā nemīl futbolu, jo uz „Daugavas” meistarkomandas spēlēm nāca vairāki tūkstoši skatītāju. Pieminēšanas vērts ir superfināls 1992. gada 22.oktobrī: mūsu FC Skonto Rīga pret FC RAF (Jelgava). To spēli Futbola federācija ielika darbadienā (otrdienā) plkst. 14.00, bet atnāca vismaz 2 500 cilvēku, un tie bija tikai ar biļetēm, daudzi šo spēli vēroja arī neienākot tribīnēs. Arī Rīgas Dinamo hokeja komanda pierāda to, ka cilvēki mīl sportu un ir gatavi iet vērot spēles klātienē. Domāju, ka, aktīvi strādājot, divus līdz trīs tūkstošus var regulāri atvest uz stadionu, īpaši pilsētās kur ir liels lokālpatriotisms. Protams, ka cilvēki pievērš uzmanību arī tam, kas ir galvenais treneris, kādi spēlētāji ir komandā un cik kvalitatīvu futbolu spēj rādīt komanda.

1992. gada komanda - Latvijas minifutbola čempioni, Latvijas čempioni un Latvijas Kausa ieguvēji.
Foto no Marka Zahodina privātā arhīva

Edgars Bērziņš